• Trešdiena, 2021. gada 1. Decembris, 15:14
  •  

Leģendas

Preses karalim Antonam Benjamiņam – 150

16.07.2010 Broņislavs Spridzāns (1)  

1860. gadā pasaulē nāca "Dienas Lapas" pirmais redaktors Fricis Bergmanis, rakstnieks Sudrabu Edžus, literāts un grāmatizdevējs Stepermaņu Krustiņš, pedagogs un vēsturnieks Pēteris Abuls un 13. jūlijā – Margrietes dienā – nākamais Latvijas preses magnāts jeb karalis ANTONS BENJAMIŅŠ. Par viņa pusotra simta ziemvasarām nākamajās rindās.

Benjamiņa senči nāca no Vidzemes. Tie bija saimnieki, muižu nomnieki vai pārvaldnieki, krodzinieki, stārasti, amatnieki, utt., u. tjpr. Cilvēki, kas prata dzīvē rīkot, organizēt, ja vajadzīgs, pavēlēt, bet galvenais – strādāt. Bilskas pagasta zemkopja dēls Antons, beidzis pazīstamo Cimzes skolotāju semināru Valkā, septiņpadsmit gadus (1880 – 1897) nokalpoja par pedagogu Rūjienā, Ogres pagastā un Plāterē. Pēdējā vietā jauneklis apsievojās ar saimniekmeitu Madi, kura svētīja ģimeni ar pieciem (!) mazuļiem: Kārli, Jāni (20. – 30. gados viens no "Jaunāko Ziņu" redaktoriem), Mariju, Annu un Martu (vēlāk prezidenta Jāņa Čakstes dēla senatora Mintauta dzīvesbiedre). Ne visiem veicas laulības dzīvē. Arī Benjamiņš pēc ne pārāk ilga laika izšķīrās. Tāpat Antonam nesekmējās, kā mūsdienās saka, biznesā. Viņa lauku veikali Madlienā un Skrīveros bankrotēja. Īpašniekam tā bija rūgta mācība vai uz visu mūžu…

Toties skolotājam Benjamiņam veicās kultūras un rakstniecības druvā. Viņa vadītais Plāteres–Aderkašu jauktais koris ar 33 dziedoņiem piedalījās III Dziesmu svētkos Rīgā (1888) un IV svētkos Jelgavā (1895). Līdztekus tam Benjamiņš sāka savu literāro darbību, publicējot avīzes "Balss" 1881. gada 23. septembra numurā rakstu "Rūjenes skolas lietā". Tam seko citi materiāli, ievadrakstus un daiļdarbu tulkojumus no vācu valodas ieskaitot. Top arī paša stāsti, tēlojumi un luga "Migla" (1895).

Benjamiņi iekaro avīžu tirgu

1904. gadā Antons Benjamiņš dodas uz daudzu laucinieku sapņu pilsētu Rīgu, lai laika gaitā kļūtu par avīžu vīru un naudas dižvīru.

Taču jāsāk bija ar mazumiņu – ar latviešu lietu referenta vietu vācu laikrakstos – sākumā "Rigaer Tageblatt", pēc tam "Rigasche Rundschau". Bet jau 1906. gada beigās Benjamiņš kļuva par kādreizējā jaunlatviešu nedēļraksta "Mājas Viesis" redaktoru, sabūdams šajā amatā divus gadus. Tam sekoja redaktora darbs jau dienas laikrakstā "Rīta Vēstnesis" (1910. – 1911. g.).

Lai arī redaktora krēsls, tomēr Benjamiņu neapmierināja šāds darbs. Viņam, kas jau skolotāja gados bija deklarējis: būšu miljonārs! – vajadzēja pilnīgi savu preses izdevumu. Tā kā līdzekļu nebija daudz, topošais preses magnāts sāka ar tā dēvēto kapeikas avīzi (dienas laikraksts parasti maksāja 5 kapeikas), par paraugu ņemot līdzīga tipa vācu un krievu izdevumus. Viņa pirmais palīgs bija par otro sievu kļuvusī 21 gadu jaunākā, bet visai naudīgā šķirtene Emīlija Elka (1881 – 1941) – iesācēja žurnālistikā, bet jau pieredzējusi lielu avīžu kantoru darbiniece.

"Jaunākās Ziņas" tikai četru lappušu apjomā Benjamiņa redakcijā (turpmāk – "JZ") pieticīgos septiņos tūkstošos eksemplāru sāka ceļu pie lasītāja septiņas reizes nedēļā 1911. gada 8. decembrī.

"JZ" vēstures pētnieks literāts Līgotņu Jēkabs avīzes gadsimta ceturkšņa jubilejas numurā 1936. gada 19. decembrī rakstīja: "Tā laika izdevēju – avīžnieku aprindās bija ieskats, ka "Jaunākās Ziņas" nepastāvēs. Lai lēsa kā lēsdami, neviens nevarēja aplēst, kā no vienas kapeikas segt papīra un iespiešanas izdevumus, uzturēt redakciju, maksāt pasta tarifu un par visām lietām – dot rabatu (avīžu cenas atlaidi. – R. T.) avīžu atkalpārdevējiem. Visiem likās skaidrs, ka "Jaunāko Ziņu" izdevēji to nevarēs. Un, ja atkalpārdevēji bez peļņas neņems, tad skaidrs, ka tām jāapstājas."

Taču prognoze nepiepildījās. Lai gan Benjamiņa dzīvesbiedre, "JZ" oficiālā izdevēja, nebija rakstītāja, toties viņa bija neaizstājama reklāmas vācēja, un daudzie Rīgas firmu sludinājumi deva "JZ" pirmos lielākos ienākumus. Emīlija vēlāk atcerējās: ""Jaunākajās Ziņās" no pašas pirmās dienas ir bijuši samaksāti sludinājumi (strādnieki varēja publicēt sludinājumus ne vairāk kā piecas rindas bez maksas. – R. T.), un tas bija tikai tādēļ, ka es pārzināju visas firmas un firmas pazina mani. Es pati visus sludinājumus sarunāju un viņus arī dabūju, kas jaunai avīzei bija ārkārtīgi liels retums." Darbdienās sludinājumi laikrakstā aizņēma vienu lappusi, svētdienās – divas.

Laikraksta šefredaktora pirmā rūpe, protams, bija avīzes saturiskā puse. Benjamiņš centās piesaistīt "JZ" tā laika populārākos jaunos rakstniekus A. Austriņu, J. Grīnu, J. Akurateru, P. Rozīti, J. Jaunsudrabiņu, K. Štrālu u. c., mudinot viņus rakstīt ne tikai romānus un stāstus, bet arī literāras piezīmes par dienas notikumiem un citiem aktuāliem jautājumiem. Vispopulārākās ilgus gadus bija K. Skalbes "Mazās piezīmes".

"JZ" sniedza samērā plašu vietējo informāciju. Protams, ievērojamu vietu laikrakstā ieņēma kriminālziņas. "JZ" jau kopš iznākšanas sākuma nopietni pievērsās nacionālajai kultūrai, īpaši teātra mākslai (Benjamiņš darbojās Rīgas Jaunā teātra komisijā). Tas piesaistīja laikrakstam ne tikai strādniecību un vidusslāni, bet pakāpeniski arī inteliģenci.

Iespēju un cenzūras atvēlētās robežās "JZ" vērsās pret nedemokrātisko Krievijas valsts iekārtu, iestājās par nacionālo līdztiesību, sevišķi latviešu valodas lietošanu, atbalstīja strādnieku ekonomiskās prasības un arodbiedrību darbību.

Laikraksta demokrātiskā un vispusīgā satura dēļ tā auditorija samērā strauji auga. "JZ" metiens 1912. gada vasarā jau bija 24 tūkstoši eksemplāru, 1913. gada februārī – 34 tūkstoši, bet tā paša gada decembrī – jau 50 tūkstoši. "JZ" dažos gados bija kļuvusi par otru lielāko latviešu laikrakstu aiz "Dzimtenes Vēstneša".

Pirmais pasaules karš, neraugoties uz bargo kara cenzūru, bija labvēlīgs "JZ". Laikraksts nelielās tipogrāfijas un apjoma dēļ palika Rīgā, arī tāpēc, ka Benjamiņš izdeva un iespieda tolaik vienīgo krievu avīzi Rīgā šovinistisko "Rižskoje utro" (1915 – 1917). Tā kā "Dzimtenes Vēstnesis" bija pārcēlies uz Pleskavu, "JZ" kļuva par lielāko laikrakstu Rīgā – 1914. gada novembrī avīzes metiens sasniedza jau 90 tūkstošus eksemplāru, bet 1917. gadā – 97 tūkstošus.

Vācu okupācijas laikā Benjamiņš un jo sevišķi viņa kundze uzturēja draudzīgas attiecības ar iebrucējiem un pēc būtības kļuva par kolaboracionistiem, piedaloties proģermāniskās "Rīgas Latviešu Avīzes" izdošanā.

Taču, kā smejies, nauda nesmird un par iegūto peļņu (protams, arī agrāko) viņi 1918. gada vasarā varēja nopirkt namu Audēju ielā 12, ierīkot tur rakstāmlietu lieltirgotavu un pēc kāda laika iegādāties vēl citu namu L. Kalēju ielā 29, kur vēlāk Latvijas laikā pārvietoja spiestuvi un "JZ" redakciju līdz ar kantori.

Vislielākā latviešu

laikraksta galvgalī

"JZ" bija vienīgais pirmskara latviešu dienas laikraksts, kurš ar lieliem panākumiem turpināja iznākt visu neatkarīgās valsts laiku. Kā trāpīgi atzīmējis avīzes vēlākais faktiskais šefredaktors juniors Jānis Benjamiņš (1892 – 1942), "no kādreizējās provinces preses mēs bijām kļuvuši par neatkarīgas valsts galvaspilsētas laikrakstu, un mēs gribējām būt šī augstā stāvokļa cienīgi [..] Mūsu rakstus saliek un iespiež mašīnas, kas ir pasaules tehnikas pēdējais vārds [..] Latviešu prese nedara kaunu mūsu jaunajai valstij."

20. un 30. gados "JZ" iznāca sešas reizes nedēļā (izņemot svētdienas) uz 16 – 24 lappusēm darbdienās un uz 40 – 50 lappusēm sestdienās, dažreiz sasniedzot pat 64 lappuses. Tās maksāja lētāk par tramvaja biļeti (6 – 10 santīmi par numuru), bija un palika savam apjomam vislētākā avīze. Operativitāti veicināja Baltijas valstīs lielākās (64 lappusēm) rotācijas mašīna "JZ" tipogrāfijā, kas stundā varēja iespiest 75 tūkstošus eksemplāru.

Laikraksts saglabāja un turpināja attīstīt plašu ziņu bloku. Katrā numurā bija rubrika "Vietējās ziņas", kas informēja par notikumiem Latvijā. Ar ārzemju ziņām redakciju apgādāja Latvijas telegrāfa aģentūra, kā arī tās korespondenti ārvalstu galvaspilsētās – Parīzē (Jūlijs Vecozols), Stokholmā (Kārlis Ieviņš), Tallinā, Kauņā, Varšavā, Maskavā, Londonā, Romā, Ņujorkā un citur. Par korespondentiem nereti kļuva arī latviešu diplomāti. Tā bija laikraksta neatkarīga un kvalitatīva informācija, kas būtiski papildināja oficiālo aģentūru ziņu klāstu.

"JZ" netrūka arī analītisko žanru publikāciju (rakstu, komentāru), tāpat reportāžu. Samērā maz gan bija interviju. Reklāma un sludinājumi aizņēma vairāk nekā pusi no laikraksta telpas. "JZ" kopš 1924. gada plaši izmantoja fotoilustrācijas.

Katrā numurā varēja lasīt oriģinālbeletristiku un dzeju – parasti vienu latviešu romānu un vienu cittautu romāna tulkojumu. Goda vietā atradās bestsellers. "Monopolizētie" rakstnieki, kas bija apsolījuši savu dzeju un stāstus iespiest tikai "JZ" un Benjamiņu populārajā žurnālā "Atpūta" (1924 – 1940), katru mēnesi saņēma 200 – 300 latus neatkarīgi no tā, vai viņi tajā mēnesī bija ko avīzei rakstījuši vai ne. Šo autoru vidū jāatzīmē K. Ieviņš, V. Plūdons, V. Lācis, Ā. Erss un J. Janševskis. Redakcijas pastāvīgie darbinieki Kārlis Skalbe un Jānis Akuraters dažādos laikposmos saņēma pat 400 – 600 latu lielu honorāru mēnesī.

"JZ" redakcijā līdz autoritārā režīma nodibināšanai 1934. gadā valdīja demokrātiska kārtība, tika ievērota koleģialitāte visu kaut cik svarīgāku lēmumu pieņemšanā. To vēlāk uzsvēra ne tikai līdzstrādnieki, bet arī pats Vecais kungs, kā Benjamiņu nereti dēvēja viņa apakšnieki: "Jau pate "J. Ziņu" redakcijas uzbūve ir stingri demokrātiska. Visus svarīgākos lēmumus taisa ne galvenais redaktors, bet redakcijas kolēģija ar balsu vairākumu."

Komanda

Benjamiņš prata pamanīt un piesaistīt savam izdevumam talantīgus redaktorus un līdzstrādniekus, turklāt visai plašā politiskā spektrā. "JZ" ilggadēji redaktori bija rakstnieki un publicisti – pārmaiņus Jānis Kārkliņš no 1921. līdz 1937. gadam (ar pārtraukumiem) un Ernests Arnis (Runcis) no 1926. līdz 1937. gadam (ar pārtraukumiem). Redakcijas locekļu statusā atradās Jānis Akuraters (1922 – 1936), Jūlijs Lācis (1921 – 1925), pēc tam – "JZ" korespondents Parīzē Jānis Ziemeļnieks (1925 – 1930), Jānis Sudrabkalns (1937 – 1940). Īsāku laiku redakcijas sastāvā nostrādāja mūziķi Jēkabs Graubiņš un Emilis Melngailis, mākslinieks Indriķis Zeberiņš un citi pazīstami kultūras cilvēki. Divdesmit gadus (!) (1920 – 1940) ārzemju nodaļu, bet no 20. gadu beigām arī

ilustrācijas nodaļu vadīja Jānis Benjamiņš, 30. gadu nogalē stājoties sava tēva vietā.

Mana jaunākā kolēģa, arī latviešu žurnālistikas vēstures pētnieka Aināra Dimanta vērtējums: ""JZ" centās būt demokrātiska, bezpartijiska, politiski neatkarīga avīze, un tas lielā mērā izdevās, ciktāl nenonāca pretrunā ar izdevēja vēlmi saglabāt un attīstīt to kā komerciālu uzņēmumu [..]. Benjamiņš un E. Benjamiņa tiecās būt neatkarīgi kā saimnieciski, tā arī no politiskajām grupām. Izdevēji labprāt atsaucās uz bezpartijiskumu, ko arī lielākoties ievēroja, it sevišķi attiecībā uz lielajām partijām – sociāldemokrātiem un zemsaviešiem –, tomēr vēlēšanās katrreiz orientējās uz nelielajām centra partijām. Arī parlamentā A. Benjamiņš atbalstīja un sadarbojās ar liberāldemokrātiskām grupām (ar Demokrātisko centru, Progresīvo apvienību u. c.). Viņu runas Saeimā atreferēja sīkāk nekā citu deputātu runas [..]. Latviešu dienas preses politiskajā spektrā pirms autoritārā apvērsuma "JZ" bija labēji centriskās pozīcijās."

Bet atgriezīsimies pie komandas. "JZ" redakcija skaitliskā ziņā bija vislielākā starp latviešu laikrakstu redakcijām: 1930. gadā tajā strādāja 33 profesionāli žurnālisti. Vēlāk redakcijas un tehniskajā personālā bija nodarbināti 455 cilvēki, neskaitot līdzstrādniekus provincē.

"JZ" bija plašs autoru loks, sākot ar profesoriem (A. Kirhenšteins, P. Zālīte, K. Balodis, A. Dauge u. c.) un beidzot ar parastiem ikdienas lasītājiem. Latvijas labākie lietpratēji vadīja "JZ" dažādu nozaru tematiskās lappuses (pielikumus).

Saturīgums, objektivitāte un interesantums – lūk, galvenie faktori, kas noteica "JZ" popularitātes straujo kāpumu Latvijas laikā. Praksē tas izpaudās tirāžas nepārtrauktā pieaugumā. Par to zināmi šādi dati.

Laiks Metiens (eksemplāros)

1918. g. nov. 15 000

1924. g. 100 000

1931. g. 140 000 – 200 000

1939. – 1940. g. 210 000 – 250 000

Pēdējo divu gadu skaitļi gan šķiet nedaudz pārspīlēti, bet, ja arī tā, tad "JZ" bija vismaz 300 – 400 tūkstošu cilvēku liela auditorija, jo katram avīzes eksemplāram taču parasti ir vairāki interesenti. Tām bija vairāk lasītāju nekā visām pārējām latviešu avīzēm kopā.

Benjamiņu ģimenes peļņa bija milzīga. Cik milzīga, par to, tā teikt, vēsture klusē. Bet tikai miljonāri bija spējīgi noguldīt Cīrihes un Londonas bankās aptuveni 400 tūkstošus dolāru. Neba tukšinieki varēja nopirkt vairākus īres namus Rīgā. Viens no tiem atradās K. Barona ielā 12 – pretī pirmajai "JZ" redakcijai un tipogrāfijai dzīvoklī Parka (tag. A. Kalniņa) ielā 3, kur rokas ātrspiede dzīvokļa virtuvē drukāja tikai 1500 lokšņu stundā. Benjamiņu koncernā ietilpa "JZ" un "Atpūta" ar pašiem savu tipogrāfiju četru namu blokā Kalēju ielā, rakstāmlietu veikals, ķīmiskā laboratorija "Burtnieks" ar savu tipogrāfijas krāsu, dobspiedes un daiļdarbu spiestuve, sietuve un 1931. gadā iegādātais bij. Valdeķu muižas centrs Kandavas tuvumā.

Spozme. Izdzīvotprasme.

Godības gals

Literāts un žurnālists Jānis Kārkliņš (1891 – 1975) atmiņu grāmatā "Latvijas preses karalis" (Stokholmā, 1962, Rīgā, 1990) par "JZ" ikdienu un Benjamiņiem raksta: "Veiklie diplomāti zina, ka nepietiek tikai ar akreditāciju valsts prezidenta pilī – kaut neoficiāli, tāda jāizdara arī Benjamiņu pilī, lai nodrošinātu visizplatītākā laikraksta labvēlību saviem uzdevumiem.

Prezidents ir tikai prezidents, tas nāk un pēc dažiem gadiem aiziet, viņa nākšana un iešana ir labu tiesu atkarīga no preses nostājas [..] Nabaga atraitnes dēls nu pats savā greznā pilī var galvā uzlikt spožu, no īstiem latiem kaltu, kaut arī neredzamu preses karaļa kroni. Prezidenti, ministri un deputāti, pēc preses galma interesēm aicināti, sēž pie viņa galdiem. Ārvalstu sūtņi – baroni, grāfi, ekselences – jūtas pagodināti, saņemot preses karaļa ielūgumus rautos vai kokteiļu pārtijās. Naudai līdzi nemanot ir ieradies oficiālais gods un uz ārieni kautrīgi slēpta vara."

Atšķirībā no minētajiem kungiem K. Ulmanis neviesojās pie Benjamiņiem, lai gan viņu izdevumā bija publicējies. Ar nākamo "zemes saimnieku" miljonāriem ciešāku attiecību nebija.

Stāvoklis nemainījās arī pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, lai gan "JZ" īpašnieki, domādami par savas ādas, resp., izdevuma, saglabāšanu, bez ierunām atbalstīja antikonstitucionālo režīmu. Laikraksts plašās reportāžās atspoguļoja jaunā Ministru kabineta, kurš uzņēmās arī Saeimas funkcijas, sēdes, nemitīgi uzsvēra puča vēsturisko nozīmi, kā arī sīki atreferēja Ulmaņa un viņa ministru runas dažādos sarīkojumos un izbraukumos. Nekādas valdības iestāžu kritikas "JZ" tāpat kā citos laikrakstos nebija un nevarēja būt. Benjamiņu izdevumi saglabāja vienīgi savu saimniecisko neatkarību un bija vieni no retajiem lielākajiem parlamentārās demokrātijas laika preses pārstāvjiem, kas noturējās arī autoritārās iekārtas apstākļos. Taču līdz ar šīs iekārtas krišanu 1940. gadā gals pienāca arī "JZ".

Vecais kungs Antons Benjamiņš šķīrās no dzīves 1939. gada 14. jūnijā. Tieši pēc diviem gadiem viņa kundzei Emīlijai vajadzēja mērot Golgātas ceļu uz Sibīriju, lai jau 1941. gada 23. septembrī ietu bojā vergu darbu nometnē. Par viņas likteni var izlasīt rakstnieces Laimas Muktupāvelas romānā "Mīla", bet "JZ" pēdējais numurs iznāca 1940. gada 9. augustā. Pasaules godība bija beigusies.

Balsot

komentāri (1)

FORM CAPTCHA ALT

Visi 1 komentāri »

Kāpēc A.Benjamiņa miršanas datums Nekropolē ir uzrādīts 14. maijs un te jūnijs ?!

Atbildēt