• Trešdiena, 2018. gada 19. Decembris, 12:34
  •  

Aktuāli

Balto brīnumu krauja

25.09.2011 Guntis Eniņš  

Foto - Guntis Eniņš
Pirms 40 gadiem 20 m augstais Launaga iezis bija balts un brīnumi notika strauji kā pie burvju mākslinieka. Te pavērās un atkal pazuda lielas alas. Bet baltais iezis laika gaitā pārvērtās par zaļo krauju. Te kādreiz pavērās arī četri pasaules nozīmes atklājumi.

 

Iezis bija tik gaišs, ka acis žilba, jo balto smilš-
akmeņu krauju apspīdēja divas gaismas – saule no debesīm un Gaujas kustīgais ūdens spogulis, kas vēlreiz atstaroja atvara sauli pret balto iezi. Abas saules iekrita pēcpusdienā, launaga laikā. Tāpēc šim krastam ir Launaga ieža vārds. Bet brīnumdarītāju sauca arī par Ērmaņu iezi pēc vecajām mājām, kas vēl šodien stāv augstāk krastā. Varbūt jau agrākajos gadsimtos cilvēki bija ievērojuši, kādas brīnumainas ērmības notiek ar krauju, un tāpēc arī mājām devuši šādu vārdu?

 

Atklājumi, pirmoreiz pasaulē

Jau 1830. gadā Gaujas un Burtnieku ezera smilšakmeņu iežos atrada senu, toreiz nepazīstamu dzīvnieku atliekas. 1835. gadā tās atzina par jaunatklātu bruņurupuču sugu atliekām.

Kad atrastos gabalus lika kopā, kļuva skaidrs, ka bruņurupuči nesanāk, bet 1839. gadā atklāja, ka tās ir Devona laikmeta bruņuzivis, kas dzīvojušas pirms 380 miljoniem gadu un varējušas sasniegt līdz 6 metru garumu.

Paleozoologs Valters Gross no 1930. līdz 1941. gadam Ērmaņu ieža fosilijās atklāja četras jaunas pasaulē vēl nezināmas pārakmeņotas zivju sugas. Vienai no jaunatklātajām sugām zinātnieks deva Ērmaņu ieža vārdu: Haplacanthus ehrmanensis Gross. Tādējādi Launaga iezis ir viens no izcilākajiem Gaujas senielejas ģeoloģiskajiem objektiem ar īpašu paleontoloģisku un stratigrāfisku nozīmi. Te ir Gaujas svītas etaloniezis.

Vēl viens jaunāks atklājums glabājas Latvijas Dabas muzejā. Tas ir liels pārkramotas Devona aļģes nematofikusa gabals, ko Launaga iezī atradis Teodors Kamšs. Spriežot pēc gadskārtām, aļģes stumbra apkārtmērs bijis 45 – 50 cm. Šī aļģe ir dzīvās dabas pirmais koku pārstāvis, kas no okeānu un jūras ūdeņiem iedrošinājās izkāpt krastā, lai pēc simtiem miljonu gadu izveidotu šodien tik ļoti sugām bagāto mežu, dārzu un parku pasauli.

 

Pirmā iepazīšanās
SmilsuAla

Ērmaņa jeb Launaga iezī es pirmo reizi iegāju 1966. gada vasarā karstā negaisu dienā. No pērkona šaltīm bēgot, mēs iesprukām brīnišķīgā alā. Kamēr lietus mērcēja pasauli, mēs izsalkuši Launaga ieža alā ēdām launagu un dzērām dzidrā avotiņa ūdeni, kas mirgodams izplūda no alas tumsas.

Toreiz es piezīmju grāmatiņā esmu ierakstījis: "Ala tiešām jauka. Efektīgāka par visām citām Gaujas alām. Tā sastāv no divām istabām. Bet nokļūt uz otro nodalījumu var, tikai rāpojot un brīžam šļūcot uz vēdera apmēram trīs metrus. Otrās telpas lielums 5 x 5 metri, griestu augstums ap 3 metriem. Arī no šīs telpas atiet trīs nelieli nozarojumi – ap 2 metri dziļas nišas. Tikai pēc ilgākas uzturēšanās šajā daļā var kaut ko saskatīt. Ļoti vēss. No pirmā nodalījuma iztek avotiņš. Redzams, ka ala brūk un turpina strauji veidoties."

Alu apsekošanas un mērīšanas paņēmienus es izstrādāju pēc pieciem gadiem. Un šo alu nepaspēju uzmērīt. Kad ierados pie Launaga ieža 1973.gadā, ieraudzīju dramatisku nobrukumu, kur skaistās alas vietā bija atlikusi smilšakmeņu bluķu kaudze un sešus metrus gara ķīļveida aliņa.

 

Ainava

Toreiz no Launaga ieža augšas pavērās brīvs skats uz senieleju, pa kuru, mežu zaļumā līkločus mezdama un saules spoguļus mirdzinādama, plūda nerātnā Gauja. Pie pagrieziena uz Launaga iezi, upes vidū kā dzeltens kuģis ar zaļām burām peldēja sala. Pamazām ieža krauja aizauga ar krūmiem un kokiem. Ainava aizvērās. Baltais iezis pārvērtās par zaļu krauju. Apbrīnojami, kā iezis jeb klints tik strauji var apaugt ar kokiem! Skaistā sala ar zaļajām burām aizpeldēja, t. i., palu ūdeņi to aiznesa uz jūru.

 

Nobrukums

Trakajā 1990. gada pavasarī, nevienam neredzot, no ieža austrumu gala lejā brauca ozoli, egles un bērzi. Izveidojās milzīgs robs kā raganu katls, virs kura augšmalas atkal atvērās ainava uz Gaujas senielejas dūmakā tītajiem zaļajiem mežiem un zilo upes lenti caur tiem. Radās jauna, vairāk nekā 10 m plata sufozijas grava ar vertikālām sienām. Desmit metrus virs Gaujas izbrukušā roba smilšakmeņu sienā kā pils vārti bija atvērusies milzīga, melna alas mute – 4 m plata un vairāk nekā 2 m augsta. Bet tumsas dziļumā ala izvērtās 7 – 8 m platumā. Visu alu aizpildīja milzīgs irdenu smilšu kalns, kas kā lavīna ieplūda no alas griestiem kreisajā malā. Krēslainais pazemes tukšums bija gandrīz kā Gūtmaņala. Alas garums bija 17 m (Gūtmaņalai 18,8 m), laukums – 75 m2.

Pie izbrukušās aizas apakšas, kreisajā pusē bija otra tikai 1,5 m plata alas mute, pa kuru vēlās ārā smiltis un smilš-
akmeņu gabali kā no tāda smilšu vēmēja krātera. Šeit bija atvērusies gandrīz vertikāla 10 m gara, ap 1 m plata šausmīga ala. Šausmīga tāpēc, ka kuru katru brīdi šeit var nobrukt robotie smilšakmeņi virs galvas, var sagāzties alas siena tāpat kā viss pārējais, kas te pirms brīža ir jau gāzies un brucis. Visi smilšakmeņi un sienas izskatījās kā tikai uz brīdi apstājušies savā aktīvajā brukšanas dinamikā. Saņēmu drosmi un rausos pa vertikālo alas tuneli uz augšu. Kad biju ticis gandrīz līdz pašai augšai, viena neuzmanīga kustība un es kopā ar prāvu smilšu lavīnu nobraucu lejā. Šīs abas dramatiskās alas pastāvēja tikai vienu vasaru. Nākamajā pavasarī ar jaunu nobrukumu tās aizvērās. Un atkal iezis apauga ar zaļiem kokiem.

 

JaunaAla26Trešais nobrukums – trešās paaudzes ala

2011. gada 29. augustā devos pārbaudīt balto brīnumu iezi. Virs Launaga ieža rietumu gala, ap 50 m no kraujas ir sena kritene (zemes iebrukums), 8 x 15 m liela un 3 m dziļa, aizaugusi ar lieliem kokiem. Bet kraujas nogāzē ir veselas četras kritenes – viena lielā, trīs mazās. Lejā pie upes, tieši pretī šīm kritenēm ir neliels šā gada krasta nobrukums, kur redzama tumša, pāris sprīžus plata sprauga. Pie ieejas mēs attīrījām aizbērumu un nokļuvām ap vienu metru platā, piecus metrus dziļā alā. Redzams, ka tālāk ala ir aizbirusi ar baltām tīrām smiltīm. Spriežot pēc kriteņu virknes virziena un attāluma, var teikt, ka pazemē te slēpjas vismaz 50 m garas pazemes ejas. Neviens nevar paredzēt, kad notiks nākamais izbrukums un atvērsies atkal jauna brīnumainā ala.

Vai kādreiz Gauja būs tik stipra un nograuzīs krastu, lai nogāztos visi koki un atkal būtu baltais iezis ar tālām ainavām?

Ja mēs ar laika mašīnu nokļūtu 100 gadu vecā pagātnē, tad ieraudzītu, ka ērmīgais Ērmaņu iezis stāv tagadējās Gaujas vidū.

Un pats trakākais! Launaga iezis tagad vairs nestāv pret dienvidvakariem, pret launaga sauli. Tas ir pagriezies par 45 0 tieši pretī dienvidiem.

Launaga iezis atrodas Straupes pagastā, Gaujas labajā krastā, 3 km pirms Braslas ietekas, 6 km lejpus Līgatnes pārceltuves, 700 m no Ērmaņu mājām. Krasta augstums 20 metri. Ieža vienlaidu garums pret upes saplacināto līkumu 200 metri. Bet atsevišķi smilšakmens laukumi atrodami vēl kādu puskilometru mežu ieskautajā nogāzē, kur šodienas Gauja attālinājusies līdz 200 m. Tāpēc mēdz sacīt, ka Launaga ieža garums iestiepjas līdz vienam kilometram, kaut gan to iežu daļu, kas atrodas mežā un brikšņos, mēs nekad neredzam, ja vien neejam speciāli meklēt.

 

Saistītie materiāli

Balto brīnumu krauja

Balsot

komentāri (0)

FORM CAPTCHA ALT

Visi 0 komentāri »