• Trešdiena, 2018. gada 19. Decembris, 12:16
  •  

Latvijā

Ar Tālavu sirdī: ķēniņš Tālivaldis

02.10.2011 Anita Bormane (3)

"Beverīnas staltā pilī Tālivaldis valdīja./ Viņa slava tālu, tālu visā zemē izpaudās." Laikam neatradīsies neviens latvietis, kuram nebūtu zināmas šīs Ausekļa dzejas rindas, kas, Jāzepa Vītola mūzikā ietērptas, kopkora balsīs aizvien paceļas debesīs Vispārējos latviešu dziesmu svētkos.

 

Nu ar Tālivaldi ir iespēja sastapties arī vaigu vaigā. Pateicoties Trikātas uzņēmēja, Irbīšu māju saimnieka Riharda Circeņa ierosmei un nesavtībai, pirms divām nedēļām Beverīnas novadā Trikātā lepni pacēlās tēlnieka Andra Vārpas kaltais piemineklis, kurā iemūžināts šis mītiem apvītais senās Tālavas valdnieks.

 

Neapšaubāmi – Tālivaldis ir fascinējoša, intriģējoša, romantikas apvīta personība. Arī – neraugoties uz krietno gadsimtu distanci, akadēmiskos vēstures pētījumos pārāk maz izzināta, līdz galam neapjausta. 1215. gadā traģiskā nāvē bojā gājušais Tālivaldis savus noslēpumus atklāj ļoti nelabprāt. Intriģējošāko ar Tālavas latgaļu (letu) kunga personību saistīto problēmu vidū ir gan viņa ticība, gan varas statuss, gan viņa rezidences atrašanās vieta. Savus spriedumus par Tālivaldi un viņa laiku vēsturnieki balsta uz Livonijas Indriķa hronikā minētajām nedaudzajām epizodēm, tomēr paliek šaubas – cik īstenībā varam ticēt šim hronistam, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu rīcībā ir nevis viņa darba oriģināls, bet gan krietni vēlāka laika noraksts (tā saucamais Zamoisku kodekss, kurš šobrīd glabājas Polijas Tautas bibliotēkā Varšavā). Par labu Indriķa informētībai gan vēsta apsvērums, ka pēc 1208. gada viņš dzīvojis turpat Imerā Tālavas latgaļu vidū.

 

Kur valdīja Tālivaldis?
karte

Tricatum Thalibaldum – Trikātas Tālibaldis, citā vietā – Thalibaldi de Tolowa – Tālavas Tālibaldis vai arī – Thalibaldi de Beverin – Beverīnas Tālibaldis – šādi Tālavas latgaļu vadoni raksturo Livonijas Indriķis. Pirmajā mirklī mulsinošs šķiet "b" burts Tālavas latgaļu valdnieka vārdā, tomēr, ja aizdomājamies – mēs nemaz taču nezinām, kā Indriķis patiesībā rakstīja Tālivalža vārdu. Vēstures literatūrā var atrast Tālavas ķēniņa vārdu gan ar burtu "b", gan "v".

Pētnieki uzskata, ka Tālavas valsts noformējusies ap 900. gadu, kad latgaļi no 7. gs. ieņemtā Satekles – Raunas novada bija pavirzījušies uz ziemeļiem un iekarojuši jaunu igauņu teritorijas daļu. Taču Tālavas vārdu var atrast jau arābu ceļotāja Ibn al Fardī aprakstos. Tas, ka šis novads pat mūsu gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos bija pazīstams tik tālu no senlatviešu un somugru zemju robežām, nepavisam nav nejauši – cauri Tālavai senatnē gāja krievu – vikingu tirdzniecības ceļš.

Cik tad tālu sniedzās Tālavas robežas 13. gs. sākumā? Vēsturnieks Fricis Balodis savulaik rakstīja, ka Tālava aptvērusi tagadējās Latgales un Vidzemes ziemeļdaļu līdz pat Burtnieku ezeram, Sedai un igauņu robežām pie Jaunbemberiem un Ķempjiem. Tālivaldis šeit valdījis kopā ar saviem dēliem Ramēķi, Varibulu un Drivinaldu (pieņēmuma formā daži uzskata, ka viņam bija vēl ceturtais dēls, taču leģendas vēsta pat par deviņiem Tālivalža dēliem) un kara draugiem – Tālavas vecākajiem, no kuriem hronikā sevišķi izcelti Dots, Paike un Satekles Rūsiņš. Pēc šīs teorijas, Tālavas pakļautībā bijuši vismaz piecpadsmit novadi, un tās centrs atradies Trikātā (Tricatua). Fricis Balodis raksta, ka E. Brastiņa "Vidzemes pilskalnu karte" ļauj Tālavas teritorijā saskaitīt pavisam 39 pilskalnus (to vidū – Beverīna, Cērtene, Satekle), kas kopā veido it kā cietokšņu rindu apkārt šai valstij.

 

Arveds Švābe gan uzskatīja, ka Indriķa hronika ir "nepietiekams avots Tālavas robežu un tātad arī valsts teritorijas platības noteikšanai". Katrā ziņā skaidrs, ka pie Tālavas nav piederējuši ne lībiešu, ne igauņu novadi.

 

Vēstures literatūrā izskanējis arī pieņēmums, ka Tālavas nosaukums atšķirīgos tā laika dokumentos varēja tikt saprasts dažādi. Iespējams, tas pastāvējis kā ģeogrāfisks jēdziens lielāka apgabala apzīmēšanai, kas izveidojies aptuveni 1. gadu tūkstoša beigās. Interesanti, ka vārds "Tālava" ir sastopams arī mūsdienu Krievijas ziemeļrietumos Pleskavas un Izborskas apkaimē. Ņemot vērā grūtības ar Tālivalža gaitām saistīto vietu lokalizēšanā, viņš uzskatīts gan par visas Tālavas, gan tikai par Trikātas valdnieku.

Ģeogrāfiskā novietojuma dēļ Tālavai visu laiku draudēja kara briesmas un turklāt no visām pusēm. No ziemeļiem tai regulāri uzbruka kareivīgo igauņu cilšu sirotāji. Karš starp abām kaimiņtautām bija sācies jau neatminamos laikos, senlatviešu ciltīm no Daugavas puses spiežoties iekšā igauņu un viņu valodas radinieku lībiešu apdzīvotajās zemēs. (Somu un igauņu vēsturnieki vēl samērā nesen aizvēstures "latviešu kolonistu priekšpulku" tēmu centās pavērst citā aspektā, vēstot, ka vācu iebrukuma priekšvakarā latvieši bijuši "zemāka un padzīta tauta".)

Tālavas latgaļiem bija bieži jākaro arī ar rietumu kaimiņiem lībiešiem, no dienvidu puses cauri sēļu zemei un Koknesei viņiem nāca virsū lietuviešu karapulki, bet no austrumiem – krievi.

 

"Meta lozes un 
izprasīja dievu atļauju"

Riskantais ģeogrāfiskais novietojums un kauslīgie kaimiņi bija iemesls, kāpēc 1208. gadā Tālivaldis kopā ar visu Imeras apvidu vieni no pirmajiem viesmīlīgi uzņēma "krusta un zobena bruņiniekus" un piekrita pāriet kristīgo pulkā. Šī viņu izšķiršanās zīmīgi sakrita ar krustnešu apņemšanos tieši šajā laikā sākt karu pret igauņiem.

Hronists Indriķis arī vēsta, ka, pirms "ar prieku pieņemt Dieva vārdu", latgaļi "meta lozes un izprasīja savu dievu atļauju, vai pakļauties Pleskavas krievu vai latīņu kristībai".

 

Zināms, ka jau pirms vācu ienākšanas daļa Tālavas latgaļu (arī Tālivalža dēls Ramēķis un viņa brāļi) bija pieņēmuši pareizticību un maksāja meslus senkrievu kņaziem, tomēr gluži neskaidrs ir jautājums, vai to var attiecināt arī uz pašu ķēniņu.

 

Liekas ticami, ka tuvējās Pleskavas ietekmē Tālivaldis varēja būt jau kristījies pareizticībā. Bet vai pareizticīgs valdnieks atļautu savā zemē brīvi sludināt katoļticību? Tālivalža
 ticības jautājumu nekādi neapgaismo arī citādi tik runīgais hronists Indriķis. Ja nu vienīgi uz pārdomām mudina viņa vēstījums par traģisko 1215. gadu, kad sirotāji igauņi, sagūstījuši Tālivaldi Trikātā, ar viņu nežēlīgi izrēķinājās. Indriķis pauž cerību, ka pēc mocekļa nāves kristieša Tālivalža dvēsele baudīs "mūžīgo prieku svēto mocekļu saimē". Vai katoļu priesteris tā rakstītu par pareizticīga latviešu kunga nāvi? Tāpēc vēstures literatūrā izteikts viedoklis (I. Šterns), ka Tālivaldis vēl pirms 1208. gada bija turējies pie senču ticības ar visām tās tradicionālajām paražām un kristījās tikai mūža nogalē, apstākļu spiests. Savam tēvam 1214. gadā sekoja arī viņa dēli. Virkne ievērojamu vēsturnieku gan uzskata, ka Tālivaldis bija jau agrāk pieņēmis pareizticību (A. Švābe, Ē. Mugurevičs, M. Auns) un šajā ticībā arī aizgājis aizsaulē. Neatbildēts gan paliek jautājums par to, kā tad viņa pavalstnieki tik autonomi uzdrīkstējās pārņemt katoļticību. Iespējams, ka atbildi uz to var meklēt seno latgaļu novadu pārvaldes struktūrā. Daži pētnieki (M. Auns) uzskata – iespējams, ka novada kunga vara nebija pārāk spēcīga un tam vajadzēja rēķināties ar citu novada vecāko ietekmi.

 

"Starp kristītiem un pagāniem nav vienas dvēseles"

1208. gada pavasarī tapa vācu zobenbrāļu un latgaļu kungu Satekles Rūsiņa, Autīnes Varidota un Tālavas Tālivalža draudzības līgums, kura saturs diemžēl nav saglabājies. Tūlīt pēc tam Tālivaldis nekavējās "laist sūtņus uz Igauniju, prasot gandarījumu par visām netaisnībām, ko tie viņam bija nodarījuši." Igauņi gan pievērsuši sūtņu teiktajam "maz vērības un… nepieņēma latgaļu mieru un atteicās viņiem atdot netaisni atņemto un runāja pretī it visās lietās". Sarunas beidzās ar to, ka abas puses, piedraudēdamas viena otrai "ar ļoti asiem šķēpiem", aizgāja katra uz savu pusi. Taču – uz neilgu laiku, jo drīz sākās nežēlīgs asinsatriebības karš, kurā lībieši, latvieši un igauņi nežēlīgi iznīcināja cits citu. Hronists min gadījumu, kad igauņi lūguši slēgt mieru, bet tālavieši lepni atbildējuši: "Nevar būt starp kristītiem un pagāniem viena sirds un viena dvēsele."

valdnieki

 

No latgaļiem nešpetnākais bijis Satekles Rūsiņš, kurš kopā ar Satekles Varidotu "sazvērējušies pret igauņiem" un, iebrukuši Sakalas novadā, "nokāva… kā sievietes, tā viņu bērnus un 300 labākos vīrus un vecākos un citus neskaitāmu daudzumu, kamēr viņiem piekusušas rokas. Viņi griezušies atpakaļ tikai tad, kad visi Sakalas ciemi bija izkrāsoti ar pagānu asinīm."

Kur karš, tur nav ilgi jāgaida arī "melnais jātnieks". 1211. gada rudenī Lībijā, Idumejā, Tālavā un Cēsu novadā sākās mēra epidēmija, kurai 1212. gada pavasarī pievienojās bads. Indriķis vēsta: "… un izcēlās liela sērga visā Livonijā, un cilvēki sāka saslimt un mira, un nomira lielākā daļa tautas. Daudzi, kas bēgot izvairījās no zobena cirtiena, nevarēja izbēgt no rūgtās nāves mērī." Galīgi nomocīti un noasiņojuši igauņi, lībieši, latgaļi un vācieši 1212. gada pavasarī Turaidā uz trim gadiem noslēdza mieru.

 

Kas pamudināja aiziet ēnā?

Nav ziņu, ka arī Tālivaldis šajā laikā būtu piedalījies kādā kaujā vai devies sirojumā. Var pieņemt, ka Tālavas ķēniņš šajā laikā jau bija vecs vīrs, kurš labprāt paļāvās uz savu dēlu, vecāko un karadraudzes vīru spēku un drosmi. Kad latgaļi ar salaupīto mantu un vergiem atgriežas Beverīnā, Tālivalža tur vairs nav. Vismaz tā var saprast no Indriķa vēstījuma, kurš, stāstot par savām vēlākajām viesošanās reizēm Beverīnā, ķēniņu vairs nepiemin.

Kur valdnieks bija palicis? Visticamāk, mūža pēdējos gados Tālivaldis Beverīnu pameta un pārcēlās pie saviem dēliem uz Trikātu.

Kas varēja pamudināt Tālavas ķēniņu labprātīgi atdot dēliem savas varas pilnvaras? Fricis Balodis savulaik izteica pieņēmumu, ka Tālivaldim, kurš jau no bērna kājas saaudzis ar pareizticību, varēja būt nepieņemami, ka viņa dēli pārgāja Romas katoļticībā. Sava nozīme varēja būt arī tam, ka kopš 1208. gada Tālivalža Beverīna bija kļuvusi par kara centru. Vilis Biļķins savulaik izteica domu, ka Tālivaldis, iespējams, varēja nostāties kā pret ticības maiņu, tā pret iesaistīšanos karā. Tostarp Indriķa stāstījumā nekas neliecina, ka starp Tālivaldi un Beverīnas dižciltīgajiem šīs izšķiršanās dēļ būtu izveidojušās naidīgas attiecības.

Zīmīgi, ka Tālivaldis nekur hronikā (nedz kādā citā dokumentā) netiek saukts par karali – rex. Kāpēc tā? Visticamāk, to nekad neuzzināsim, ja nu vienīgi var pieņemt, ka 13. gs. pirmajos desmit gados viņš vairs nebija Tālavas vienvaldnieks, bet dalījās varā ar dēliem. Vērīgi lasot hroniku, tomēr varam secināt – lai arī sirmu un vairs ne tik varenu Tālivalža dēli tomēr tēvu respektēja. Par to liecina kaut vai 1214. gada epizode, kad viņi, Ridalā (Igaunija) salaupījuši trīs lībju mārciņas sudraba un citu mantu, "visu aizveda uz Beverīnu" – tātad uz tēva pili, nevis uz savu rezidenci Trikātu.

Ja var ticēt Indriķim, pēdējos trijos mūža gados Tālivaldis divas reizes krīt gūstā. 1213. gadā lietuvieši iebruka latgaļu zemē, "daudzus nogalināja un sasniedza Trikātu, kur sagūstīja Tālivaldi un viņa dēlu Varibulu". Ramēķis, redzēdams, ka viņa tēvu un brāli aizved gūstā, kopā ar ordeņa brāļiem lietuviešiem seko, taču pretiniekiem izdodas no cīņas izvairīties.

Tālāk tiek vēstīts – kad bija sasniegtas Lietuvas robežas, Tālivaldim brīnumainā kārtā izdevies izbēgt un pēc desmit dienām atgriezties mājās. Vēstures literatūrā var sastapt viedokli, ka lietuvieši tīšām bija ļāvuši viņam atbrīvoties. Kas gan viņiem būtu traucējis savā pierobežā apsargāt un uzmanīt tik vērtīgu gūstekni? Varbūt lietuvieši baidījās, ka vārguma dēļ Tālivaldis nevarēs izturēt turpmāko ceļu, jo bija taču skaidrs, ka viņa nāvei nekavējoties sekos nežēlīga asinsatriebība no viņa dēlu puses. Katrā ziņā par Varibula likteni nekas nav zināms.

Nelaimīgā kārtā Tālivaldim liktenīgs izrādījās igauņu sirojums 1215. gadā. Kad igauņi, bēgdami no Autīnes pils, ko latgaļu un bruņinieku pretestības dēļ viņiem tā arī neizdevās ieņemt, "pret vakaru bija nonākuši Trikātā", viņi ieraudzīja Tālivaldi, kurš "bija atgriezies no mežu slēptuvēm pie pirtīm".

 

Tā arī nav īsti saprotams, vai tas notika kaut kur Trikātas novadā vai tomēr tā bija Tālivalža Trikātas pils. Katrā ziņā Tālavas ķēniņam bija lemta patiesi mokpilna nāve igauņu gūstā. "Un tie saķēra viņu un dzīvu briesmīgi dedzināja uz uguns un draudēja tam ar nāvi, ja viņš neparādīs viņiem visu savu naudu."

 

Tālivaldis nāvei pretī stājies ar izaicinošiem vārdiem: "Ja es parādīšu jums visu manu un manu dēlu naudu, jūs dedzināsit mani ne mazāk." Beigās viņš iedevis mocītājiem 50 ozeriņus, tomēr "tie cepa viņu kā zivi, kamēr viņš izlaida garu un nomira."

Tālavas ķēniņa nāvei drīz sekoja briesmīga dēlu Ramēķa un Drivinalda atriebība. Viņi savāca "latgaļu karaspēku līdz ar viņu draugiem un radiem. … Un viņi iebruka Igaunijā, izlaupīja visus ciemus un nodeva tos liesmām, un visus vīriešus, kurus varēja saķert, dzīvus sadedzināja atriebībā par Tālivaldi…" Asinsatriebības kari nerimās…

Līdz ar Tālivalža nāvi vēstures tumsā nogrima arī viņa Beverīna. Hronists Indriķis vēsta, ka 1216. gada beigās krievi "kā parasti atnāca arī uz Tālavas latgaļu zemi", lai ievāktu nodevas un pēc tam nodedzināja tobrīd jau pamesto Tālavas ķēniņa rezidenci.

 

Kur atradās Tālivalža 
rezidence – Beverīnas pils?

Šis ir intriģējošākais jautājums un Latvijas senvēstures mīklu mīkla.

Indriķis savā hronikā Beverīnu piesauc sešpadsmit reizes, bet tikai vienreiz aplinkus min tās atrašanās vietu. Ievērojamais arheologs Jānis Graudonis ir konstatējis, ka kopš 18. gadsimta vairāk vai mazāk argumentēti savu viedokli par leģendārās pils atrašanās vietu pauduši deviņpadsmit pētnieki.

Vēsturnieks Ēvalds Mugurevičs uzskata, ka Beverīna (Beverin) ir latinizēts un viduslejasvācu valodas ietekmē pārveidots latgaļu pils Bebrīnas (tātad saistīts ar bebriem!) nosaukums. Pirmās netiešās norādes par nenotveramās Beverīnas atrašanos ir sniedzis Indriķis, vēstot par 1208. gada igauņu uzbrukumu: "Igauņi… iebruka latgaļu zemē, Trikātas novadā… un, aplenkuši Beverīnas pili, visu dienu uzbruka latgaļiem." Beverīnas meklējumos pētnieki jau divus gadsimtus gluži kā mantru atkārto vēl kādu Indriķa hronikā atrodamu vietu: "Igauņi… atkāpās no Cēsu pils, pārgāja pār Gauju un nakti atpūtās, gulēdami pie ezera, kas atradās pie Beverīnas ceļa…"

Tā kā Cēsis atrodas Gaujas kreisajā krastā, Beverīnas ceļu un Beverīnu it kā varētu meklēt labajā krastā. Pie kāda ezera tad igauņi pārgulēja nakti, un kur Cēsu zobenbrāļi brokastoja (tas necitētajā teksta fragmentā)? Un kur atradās Beverīnas ceļš? Šajā saistībā ir izteikti neskaitāmi pieņēmumi, turklāt ikkatram savulaik ir bijuši gan vienādi kaislīgi pretinieki, gan noliedzēji, jo viss bijis atkarīgs no tā, cik veikli autoram savas idejas gaismā izdevies izskaidrot Indriķa hronikas ziņas.

Jau pašā meklējumu sākumā vēl 18. gadsimta vidū izskanēja minējums, ka Tālivalža pils jāmeklē Burtnieku apkaimē. Tikai pēc simt gadiem pētnieku uzmanības centrā kā iespējamā Beverīnas atrašanās vieta nonāca Trikāta. Ļoti noturīga izrādījās K. Zīversa izvirzītā doma, ka Beverīna atradās pie Vaidavas ezera – netālu no Cēsīm un hronista Indriķa dzīvesvietas Imerā. Vēl Beverīna meklēta pie Valmieras, Kauguru Pekaskalnā. Vairāki pētnieki ar varbūtību pieņem, ka tā varētu būt lepni slējusies tagadējā Valmierā (Valmieras mūra pils vietā un Lucas kalnā) – zīmīgi, ka šīs pilsētas vēsturiskais centrs (Gaujas labā krasta teritorijas) iekļāvās Imeras novada ziemeļu daļā. Nenotveramās Beverīnas ēna saskatīta arī Raunas Tanīskalnā, Vijciema Celīškalnā, Vaidavas Vīļumu pilskalnā un vairākās citās vietās.

Vislielāko atbalstu pētnieku vidū ir guvuši pieņēmumi par Trikātas vai Vaidavas pilskalnu. Jauna cerība notvert Beverīnu aiz astes atausa 90. gadu beigās, kad vēsturnieks Muntis Auns izteica pieņēmumu par tās varbūtējo atrašanos Cimpēnu pilskalnā tagadējā Kocēnu pagastā.

Circenis

Par Tālivalža pieminekļa uzcelšanu jāpateicas Trikātas uzņēmējam, Irbīšu māju saimniekam Rihardam Circenim, kurš jau līdz šim daudz paveicis Trikātas kultūrvēsturiskās vides sakopšanā. Lūk, kā viņš atceras šīs idejas dzimšanu:

– Jau divdesmit gadus esmu tieši saistīts ar Trikātu – manas dzīvesbiedres dzimteni. 2001. gadā, kad sāku apsaimniekot savu īpašumu, iznāca Jāņa Lejiņa vēsturiskās triloģijas "Zīmogs sarkanā vaskā" pirmā daļa. Sevišķi mani aizrāva Jāņa Lejiņa romānā izvērstā plašā vēsturiskā panorāma, un iedomājos – es taču uz šīs zemes diendienā dzīvoju un to kopju. Tā manī pamazām nobrieda apņemšanās iemūžināt Tālivalža – šā diženā cilvēka – piemiņu. Pats uzrunāju māksliniekus. Pieminekli izkala tēlnieks Andris Vārpa, kurš tagad dzīvo Valmierā.

Šobrīd, divas nedēļas pēc pieminekļa atklāšanas, esmu novērojis, ka cilvēki ir ļoti ieinteresēti. Tikko viesojās četrdesmit Valmieras skolotāju grupa. Reizēm pats jūtos kā gids, jo visi vēlas kaut ko uzzināt par Tālivaldi.

 

Balsot

komentāri (3)

FORM CAPTCHA ALT

Visi 3 komentāri »

Un Varidots bija no Autīnes

Atbildēt

Tvaika ielai laikam atkal durvis vaļā- Baloža vārds ir Fricis, tas taču ir skaidrs.

Atbildēt

Autorei derētu iemācīties, ka Balodis ir Francis un ne Fricis, kā viņa konsekventi raksta.

Atbildēt