• Otrdiena, 2019. gada 15. Oktobris, 20:25
  •  

Skola

Vislaimīgākā skolotāja


12.10.2011 Ilze Kuzmina
 (2)  

Foto - Karīna Miezāja

Latviešu valodas un literatūras skolotāja Vija Cerusa Bauskas Valsts ģimnāzijā (iepriekš Bauskas 1. vidusskola) nostrādājusi 35 gadus, bet kopumā skolotājas darbā pavadīti 38 gadi.

 

Būdama joprojām vitāla un jauneklīga, V. Cerusa vada Bauskas novada latviešu valodas un literatūras skolotāju metodisko apvienību, kā arī ieguvusi augstāko – piekto – kvalitātes pakāpi, pie kādas no gandrīz 30 000 Latvijas skolotāju līdz šim ticis tikai 61 pedagogs.

Par paveikto V. Cerusa nupat saņēmusi Luda Bērziņa Starptautisko pedagogu radošo darbu konkursa balvu.

V. Cerusa: – Esmu cilvēks, kas pret pagurumu un slinkumu cīnās, meklējot jaunas darba metodes, jaunas idejas. Biju viena no pirmajām, kas stundās sāka izmantot jaunās tehnoloģijas. 2005. gadā Izglītības pārvaldē man uzdeva "uzburt" modernu literatūras kabinetu. Iepriekš biju viesojusies Preiļu ģimnāzijā, kur skolotāji bija rādījuši, kā veidot prezentācijas. Man tas patika, taču neko no tā nesapratu – arī tad, kad uz mūsu skolu atveda projektoru. Man teica: tur nekas nav jāsaprot, tikai spaidi pogu. Bet ko līdz pogas spaidīšana, ja man nebija neviena mācību materiāla, ko bērniem ar šo projektoru parādīt! Četrus gadus mežonīgi daudz strādāju, un tagad man ir aptuveni 200 stundu komplekti prezentācijās – ar attēliem, arī kustīgajiem, ar mūziku. Tagad klasē ir ne tikai projektors, bet arī dators, videokamera un fotoaparāts, skeneris, printeris, arī interaktīvā tāfele.

Kopā ar citiem pedagogiem esam izveidojuši arī internetā savu portālu, kurā apmaināmies ar pašu veidotajiem mācību materiāliem. Būdama pilnīgi netehnisks cilvēks, esmu tik daudz iemācījusies!

Pamazām kolēģi uzzināja par manām darba metodēm un brauca uz manām stundām, lai arī iemācītos ko jaunu! Daudziem modernās metodes patīk, diemžēl skolās bieži nav nepieciešamās tehnikas. Literatūra nav prioritārais priekšmets. Ja visā skolā ir tikai viena videoklase vai viena interaktīvā tāfele, skolotājam nav motivācijas mainīt mācību metodes!

– Ko tieši jūsu darbā devusi moderno tehnoloģiju izmantošana?

– Stundas kļuvušas emocionālākas un piepildītākas. Ir gadījies, ka tās beidzas ar aplausiem. Ja stāstu par simbolismu literatūrā, varu parādīt arī šā virziena gleznas. Nesen uztaisīju skaistu prezentāciju par iespējamo latvju rakstību līdz 16. gadsimtam. Tur ir rūnu raksti, Lielvārdes josta, īpašumu zīmes, ornamenti. Tik skaista stunda sanāca, un bērniem bija mutes vaļā! Man kā skolotājai jaunās tehnoloģijas iedeva otro elpu. Vairs nevajag klades – viss ir zibatmiņā! Taču vienmēr saku, ka manās stundās visnoderīgākais mācību materiāls vēl aizvien ir daiļliteratūras grāmata.

Skolēni arī daudz palīdzējuši. Agrāk katrā klasē bija kāds puisis, kurš nāca palīgā, ja nezināju, kā tikt galā ar tehniku. Uzticu arī bērniem izveidot kādu prezentāciju. Bet, lai to izdarītu, skolēnam jāizlasa grāmata!

 

Man bieži prasa, kā gan modernās metodes ceļ skolēnu zināšanu līmeni. Tad saku, ka neviena metode nav universāla. Taču manu skolēnu mācību rezultāti ir labi – centralizētajos eksāmenos lielākā daļa saņem A un B līmeni.

 

– Jūs teicāt, ka literatūra nav prioritārais priekšmets. Tāda tiešām šobrīd ir izglītības politika, ka prioritāras ir dabaszinības un svešvalodas. Šo priekšmetu skolotājiem ir stipendijas jaunu mācību materiālu radīšanai, dabaszinātņu kabineti tiek modernizēti. Latviešu valoda, literatūra, vēsture, kas ir tik svarīgas nacionālās identitātes veidošanā, šķiet, tiek atstātas novārtā.

– Kad skolotājiem kļuva pieejamas Eiropas sociālā fonda stipendijas, biju ļoti sašutusi, sevišķi par formulējumu, ka pieteikties var ES valstu valodu skolotāji. Bet iekavās bija ielikts "izņemot latviešu valodu". Tobrīd jutos morāli pazemota, ļoti aizvainota. Domāju, ka tieši latviešu valodas un literatūras skolotājiem ir ļoti daudz darba arī ārpus stundām. Katra literatūras stunda ir radošas un emocionālas domāšanas stunda, bet, lai tā būtu, skolotājam emocionāli jāieiet katrā literārajā darbā.

Ar baltu skaudību skatos uz dabaszinātņu skolotājiem, jo projekta "Dabaszinātnes un matemātika" ietvaros viņiem jau ir sagatavoti stundu plāni, pārbaudes darbi, mācību un metodiskie līdzekļi. Man tas viss bijis jāgatavo pašai.

 

Kādreiz vidusskolās literatūrā bija sešas stundas, tad četras nedēļā. Tagad – tikai divas. Tajās jāiekļauj gan visa pasaules literatūras vēsture 4000 gadu garumā, gan latviešu darbi. Par to skolotāji ir izmisuši, jo to nevar paspēt izdarīt.

 

Literatūras jautājumu centralizētajā eksāmenā arī vairs nebūs. Palicis domraksts, kam jāpierāda gan gramatikas, gan literārās zināšanas.

– Vai mazais stundu skaits un eksāmena "saīsināšana" nepasliktinās skolēnu zināšanas latviešu valodā un literatūrā?

– Noteikti pasliktinās. Šogad eksāmenu pirmoreiz liks skolēni, kuriem visu vidusskolas laiku bija tikai divas literatūras stundas. Mazā stundu skaita dēļ skolotājiem vairāk jādomā par ārpusstundu literāriem pasākumiem. Jā, varbūt kāds kolēģis teiks, ka par to taču nemaksā. Jā, nemaksā, taču man ļoti patīk ārpusstundu literārais darbs.

Luda Bērziņa konkursā balvu saņēmu par veiksmīgu devumu novadpētniecībā un kultūrvēstures saglabāšanā. Jūtos pārsteigta, ka Rīgā pamanīts, ko mēs Bauskā darām. Mēs ar cieņu godājam savu dižo novadnieku Vili Plūdoni. Ir bijuši arī skaisti novada vidusskolēnu literārie pasākumi Edvarta Virzas "Billītēs".

Virzas mazmeita Anna Žīgure labprāt uzņem skolēnus šajās mājās. Šoruden pulcējāmies vietā, kur kādreiz bija Rāceņu mājas. Mājas, kur dzimis Virza. Bērni bija sagatavojuši priekšnesumus, vēlāk ēdām rupjmaizi ar ievārījumu. Ejot prom, skolēni teica: "Skolotāj, paldies, bija ļoti jauki!"

– Dzirdams satraukums, ka mūsdienu bērni nelasa, sēž tikai pie datora!

– Arī datorā var daudz ko izlasīt. Taču mani jaunieši lasa arī grāmatas, kaut gan neesmu sagatavojusi obligātās literatūras sarakstu. Reizi mēnesī ir stunda, kas veltīta ārpusklases lasīšanai. Citreiz iesaku, kas būtu jāizlasa, citreiz bērni paši izvēlas. Septembrī nebija neviena, kas nebūtu ko lasījis. Šogad viena meitene pat pastāstīja, ka sākusi rakstīt dzeju. Kur rast vēl lielāku gandarījumu! Tad man vairs nevajag ne goda rakstus, ne direktora pateicības!

Uzskatu, ka literatūras skolotājs ir vislaimīgākais skolotājs. Bērni taču domrakstos mums atklāj dvēseles, uzticot savas domas!

– Kāda skolotāja man sacīja, ka dažkārt lasīt domrakstus ir emocionāli smagi, jo no tiem var just, ka bērnam ir kāda smaga problēma, piemēram, ģimenē.

– Jā, domraksts dažkārt ir kā vēstule skolotājam. Un, ja jūtu, ka bērnam vajag atbildēt, tad to arī daru – rakstu skolēnam vēstuli un bieži vien tā pat neattiecas uz domraksta saturu.

– Jūs ar tādu prieku stāstāt par savu darbu. Neko nesakāt par grūtībām – mazu algu, zemu profesijas prestižu.

– Alga tiešām ir maza. Daļa skolotāju ir izmisumā, meklē, kur piepelnīties, un galu galā ir pārguruši. Taču uz skolu jānāk smaidīgiem, priecīgiem. Skolotājām gribētos allaž skolēnu priekšā būt sakoptām, elegantām, bet ne vienmēr to var atļauties. Lauku skolotāji bieži vien ir arī vienīgie pelnītāji ģimenē.

Bet jau Rainis ir teicis: "Neprasi par savu darbu algu!" (smejas).

Runājot par prestižu... Uz ielas taču nekad neviens nesaka "Labdien, pārdevēj! Labdien, žurnālist!". Bet saka: "Labdien, skolotāj!" Tas nav lamu vārds, skaisti skan.

 

Man raudiens no prieka nāk, kad uz skolu ar puķi atnāk kāds bijušais skolēns un saka, ka vēl arvien mani atceras. Katrs skolotājs pats to prestižu veido. Ar savu darbu, ar attieksmi pret bērniem.

 

Bieži mūsos neieklausās. Traucē arī mūžīgās pārbaudes un kontroles skolās, kad jāraksta atskaišu kalni. Skolotājiem vajadzētu ik vasaru tikt uz kādu radošo nometni, lai kaut nedēļu justos kā Eiropā! Valsts valodas aģentūra šogad mani un citus latviešu valodas skolotājus bija uzaicinājusi uz radošo nometni. Vakaros bija kultūras pro-
gramma. Kā tas viss emocionāli uzlādēja skolotājus!

Darbā traucē arī tas, ka ir tik daudz dažādu alternatīvo mācību līdzekļu – katra izdevniecība izdod ko savu, bet pilnīgs nav neviens!

– Vai tad vajadzētu būt kā padomju laikos, kad visās skolās mācījās pēc vienas grāmatas?

– Vienai grāmatai vajadzētu būt kā kodolam, kuram varētu pievienot citas pēc katra skolotāja izvēles. Tagad skolotājs nokrāmējies ar trim četriem mācību līdzekļiem.

Taču kurš darbs ir viegls? Varbūt tikai tāds, kas veikts bez mīlestības, bez pārliecības, bez atbildības. Jau no piecu gadu vecuma zināju, ka būšu skolotāja, un neviens brīdis garajos darba gados nav licis nožēlot izvēli.

– Vai jūs uztrauc latviešu valodas apdraudētība?

– Latviešu valoda nav maza, tā ir liela valoda. Pasaulē ir apmēram 6000 līdz 7000 valodu. Tikai 200 ir lielas valodas un par lielām atzīst tās, kurās runā vismaz miljons cilvēku. Latviski runā aptuveni pusotrs miljons.

Protams, angļu valoda un krievu valoda mūs ietekmē, runā ieviešas daudz stila kļūdu. Skolēniem saku, ja uzstājies, tad runā koptā, literārā, pareizā valodā.

– Kāda ir skolēnu attieksme pret valsti, pret patriotismu?

– Domrakstos bieži izpaužas patriotisms. Taču deviņdesmito gadu sākumā skolēni, skolotāja nemudināti, cēlās kājās un dziedāja latviskas dziesmas. Paši vāca parakstus pret Daugavpils HES būvniecību. Šodien tādu akciju nav. Mūsdienu bērni par šādiem stāstiem brīnās. Taču viņi ir ieinteresēti, kad aizvedu, piemēram, uz Ložmetējkalnu.

Šodien reti kurā mājā ir patriotiska noskaņa, jo materiālais stāvoklis ir slikts. Jaunieši to redz, un tas viņu attieksmi pret valsti ietekmē negatīvi.

Dažreiz Tīreļpurvā redzu, ka tētis atvedis dēlus un stāsta, ka vectēvs te cīnījies. Šāds ģimenes izbrauciens ir daudz efektīvāks nekā klases ekskursija. Taču, protams, arī literatūras un vēstures skolotājiem par šiem jautājumiem jārunā. Tas ir mūsu svēts pienākums.

 

Saistītie materiāli

Vislaimīgākā skolotāja

Balsot

komentāri (2)

FORM CAPTCHA ALT

Visi 2 komentāri »

Es vienmēr esmu teikusi, ka Cerusa ir labākā skolotāja!

Atbildēt

Prieks, ka mums ir tādi cilvēki, tik lieliska skolotāja.

Atbildēt